Viena valūta, divdesmit viens inflācijas rādītājs — kāpēc eiro zonas valstis atšķiras

Eiro zonai ir viena valūta, viena centrālā banka un viens 2% inflācijas mērķis — un ikvienā atsevišķā mēnesī divdesmit viens atšķirīgs inflācijas rādītājs. Starpība starp augstāko un zemāko nacionālo rādītāju nereti ir platāka par pašu mērķi. Tā nav mērīšanas problēma: katras valsts rādītāju Eurostat aprēķina pēc vienas un tās pašas saskaņotā patēriņa cenu indeksa (SPCI) definīcijas. Atšķirības ir īstas, un tām ir noturīgi, strukturāli cēloņi.

Patēriņa grozs ir nacionāls

SPCI metodoloģija ir saskaņota; iepirkumu grozs — ne. Katras valsts indeksā preces un pakalpojumi tiek svērti pēc tā, ko attiecīgās valsts mājsaimniecības patiešām pērk. Enerģijai un pārtikai dalībvalstīs ar zemākiem ienākumiem ir krietni lielāks īpatsvars, tāpēc globāls enerģijas vai pārtikas šoks to kopējo rādītāju izkustina daudz spēcīgāk nekā Vācijas vai Francijas rādītāju. Viena un tā pati naftas cena svaru dēļ vien var radīt acīmredzami atšķirīgus inflācijas rādītājus.

Enerģijas ietekme nav tikai svars grozā

Bez groza svariem valstis atšķiras arī ar to, kā enerģijas cenas nonāk līdz mājsaimniecībām: kā tiek regulēti elektroenerģijas tarifi, cik ātri vairumtirdzniecības cenas parādās rēķinos, cik lielā mērā apkure balstās uz gāzi pretstatā centralizētajai siltumapgādei un vai valdība šoku laikā cenas ierobežo vai subsidē. Divas kaimiņvalstis ar identisku enerģijas īpatsvaru tik un tā var gadu vai ilgāk iet katra savu ceļu, jo viena regulētos tarifus pārskata reizi gadā, bet otra biržas cenas rēķinos pārnes ik mēnesi.

Panākšanas izaugsme ceļ cenas pēc savas būtības

Eiro zonas dalībvalstīm ar zemākiem ienākumiem, kas aug straujāk nekā bloka kodols, strukturāli mēdz būt augstāka inflācija — tas ir Balasas–Samuelsona efekts. Produktivitāte to eksporta nozarēs strauji tuvojas pārējo līmenim, algas ceļas visā tautsaimniecībā, un tām seko cenas vietējos pakalpojumos. Tā ir konverģence, kas darbojas, kā iecerēts: cenu līmenis, kas tuvojas eiro zonas vidējam, kamēr tas notiek, izpaužas kā virs vidējā esoša inflācija. Tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Baltijas valstis lielu daļu eiro laikmeta ir pavadījušas virs eiro zonas rādītāja.

Nodokļi, regulētās cenas un vienreizēji politikas lēmumi

PVN izmaiņas, akcīzes nodokļi un administratīvi regulētās cenas — sabiedriskā transporta biļetes, regulētas īres maksas, tabaka — SPCI ienāk tieši. Viens budžeta lēmums vienas valsts rādītājam var pielikt vai atņemt pamanāmu procentpunkta daļu, kaimiņus nemaz neskarot. Šie efekti izgaist pēc divpadsmit mēnešiem, taču to dēļ nacionālie rādītāji nekad nevirzās pilnīgā solī.

Pakalpojumi, algas un mājoklis

Pakalpojumu inflācija pārsvarā ir iekšzemes parādība: tā seko vietējam algu kāpumam, nevis pasaules preču cenām. Valstīs ar saspringtu darba tirgu pakalpojumu inflācija gadiem ilgi turas karstāka. Arī mājokļa izmaksas dažādās tautsaimniecībās indeksā ienāk atšķirīgi — īres tirgu lielums un regulējums atšķiras milzīgi —, tāpēc viena un tā pati procentu likmju vide dod atšķirīgu izmērīto mājokļa inflāciju.

Kāpēc ECB nevar novērst atšķirības

Eiropas Centrālā banka nosaka vienu procentu likmi visai zonai un mērķē uz eiro zonas inflāciju, nevis kādas atsevišķas valsts rādītāju. Kad kopējais rādītājs ir pie mērķa, kamēr vienā dalībvalstī inflācija ir krietni virs vidējā, bet citā — zem tā, ECB mandāts ir izpildīts. Atlikušie instrumenti ir nacionālo valdību rokās — fiskālā politika, nodokļu lēmumi, algu veidošanas institūcijas, enerģijas tirgus uzbūve. Tāpēc nacionālās inflācijas plaisas valūtas savienībā saglabājas un tāpēc dalībvalstu salīdzināšanai ir jēga: eiro zonas vidējais rādītājs parāda, ko redz ECB, bet valstu lapas un reitingi šajā vietnē — ko patiešām piedzīvo mājsaimniecības katrā valstī.

Kā lasīt reitingu

Salīdzinot valstis, godīgu ainu palīdz noturēt trīs paradumi. Lasiet katru valsti pret eiro zonas vidējo rādītāju, ne tikai pret galējībām. Pārbaudiet, vai kāpums ir plašs vai arī to dzen enerģija un pārtika, kuras visātrāk arī atkāpjas. Un atcerieties, ka svaigākie skaitļi dažām valstīm ir ātrie novērtējumi, kurus dažu nedēļu laikā vēl pārskata — neliela pārkārtošanās reitinga augšgalā starp ātro un galīgo publikāciju ir normāla parādība, nevis ziņa.